---

ALDIS KĻAVIŅŠ

Radošās darbības apraksts.

Mana daiļrades ceļa sākums iezīmējas ar visai dramatisko obligāto darba piedāvājumu sadali 1967. gada aprīlī, esot Mākslas akadēmijas pēdējā kursa studentam , kad darbavietas izvēle bija valstiski noteikta . Akadēmijas Pedagoģijas katedras piedāvājums palikt uz pilnu slodzi pēc studiju laika beigām izrādījās nesaskaņots ar rektoru Leo Svempu un citām iestādēm. Rezultātā, zaudēju iespēju strādāt par pedagogu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur strādāju par pasniedzēju jau no trešā studiju gada Mākslas akadēmijā, jo solītais piedāvājums Pedagoģijas katedrā neļāva vieglprātīgi solīt kaut ko skolai. Radušos situāciju izmantoja Liepājas Lietišķās mākslas vidusskola, kuras pieprasījumu ar darba piedāvājumu tad arī parakstīju.
Kopš tā liktenīgā, tumšā aprīļa rīta Mākslas akadēmijā, visa mana turpmākā dzīve ir saistīta ar Liepāju un Liepājas labā tātad arī Latvijas labā.
Paralēli darbam Lietišķās mākslas vidusskolā, ar pilnu pārliecību, attīrot tautas mākslas tradīcijas no padomju simbolikas piesārņojuma, un aicinot kolēģus drosmīgi atgriezties pie saknēm, pats mēģināju sevi apliecināt glezniecībā.
Izmantojot tonālās glezniecības klasiskos principus, mēģināju tos apvienot ar metafiziskās un sirreālās glezniecības piedāvātajām versijām, kuras izrādījās lielā mērā apvienojamas ar mani urdošām idejām. Tādā garā ir tapuši liela daļa no maniem 70. un 80. gadu darbiem. Tanī laikā mani īpaši interesēja portrets kā daiļrades izpausme. Konsekventi pieturējos klasiskajam principam – vispirms kartons ar portretējamā zīmējumu no dabas / parasti ar ogli un ogles zīmuli / . Šādam zīmējumam, kur redzam modeli ar rokām man bija nepieciešamas 3 līdz 3,5 stundas, saprotams ar pauzēm. Zīmējuma lielums parasti ir nedaudz mazāks par modeļa dabīgo lielumu. Sarunājoties ar modeli seansa laikā paspēju noskaidrot viņa interešu loku šajā dzīvē un iespējamo kolorīta amplitūdi, kura tuva šim modelim. Pēc šī seansa , gleznošanas process jau kļuva par manu pilnīgi intīmu un personīgu darbību bez lieciniekiem. Šajā procesā tapa arī portretu foni, kuriem ir būtiska nozīme kopējā koncepcijā. Tādā veidā tapuši lielākā daļa manis gleznoto portretu, izņemot tos, kuri gleznoti pēc pagājušā gadsimta 90. gadiem.
Kas attiecas uz lielkompozīcijām, kā diplomdarbs, līgumdarbs “Basketbols” u.c., vienmēr ir bijis kartons / parasti oglē /, vēl arī kāda krāsu skice un tikai tad glezna. Īpašs ir triptihs “Šķēdes upuru piemiņai”, kurš inspirēts no Liepājas muzejā redzētajiem foto materiāliem par ebreju un citu iedzīvotāju apšaušanu 1941. gada decembrī Liepājā, Šķēdes kāpās. Šīs fotogrāfijas mani burtiski vajāja, līdz beidzot uzgleznoju šo triptihu kā Latvijas PSR Kultūras ministrijas līgumdarbu. Tiesa, spriedums par rezultātu nebija viennozīmīgi negatīvs vai pozitīvs. Džemma Skulme darbu pēla par “pārmērīgo neestētisko lupatīgumu”, bet Ojārs Ābols uzstāja, lai es neklausos, ko viņa saka, jo darbs esot labs un līdz šim Latvijas mākslā kaut kas nebijis. Sliecos piekrist Ojāra Ābola vērtējumam. Lai kā arī tas būtu, taču daudzi kolēģi un vienkāršie skatītāji ir apliecinājuši šī darba spēcīgo emocionālo iedarbību. Vēl vairāk, jūtos izpildījis savu nožēlas rituālu līdzīgi tam, kā to ir darījusi vācu tauta pret cilvēci, tādējādi nejūtot nekādu pienākumu pret bēdīgi slaveno Vīzentāla centru ar tā prasībām pret Latviju holokausta sakarā.

Šobrīd, kad principā eksistē vienīgi personīgais, iekšējais pasūtījums, šāda klasiska pieeja vairs nav nepieciešama, jo par galveno kļūst nepastarpināta un tieša personīgo izjūtu un sajūtu izteikšana jebkurā, arvien biežāk abstraktā formā. Un tā nebūt nav atvieglota vai kā citādi noniecināta izteiksmes iespēja, kas neļautu emocionāli izteikties vai atklāties. Noteikti uzskatu, ka nefigurālā māksla nav obligāti mazāk profesionāla nekā figurālā. Jebkurā bezpriekšmetiskā darbā tāpat ir saskatāma mākslinieka apdāvinātības un profesionalitātes pakāpe, lai arī cik neatšifrējama sākumā tā liktos.
Teātra jomā savu aktīvo darbību beidzu 1998. gada pavasarī reizē ar Liepājas teātra darba sezonas beigām, veltījis šim darbam gandrīz 22 gadus savas dzīves un sasniedzis vecuma pensijas robežu. Īstenībā biju piepildījis agrā jaunībā sapņoto mērķi – būt uz skatuves un tās tuvumā. Teātrī , kā kolektīvā mākslā, viss nav atkarīgs vienīgi no scenogrāfa vēlmēm un spējām, tāpēc patiesi panākumi teātrī, kas rada garīgu gandarījumu, ir ievērojami mazāki par kopējo izrāžu skaitu.
Tomēr no vairāk kā 100 dažādu uzvedumu var kādus atcerēties ar gandarījumu, kad visi izrādes komponenti ir bijuši sabalansēti līdz tādai pakāpei, ka neprasa atsevišķu analīzi. Tādas ir bijušas izrādes ar režisoru O. Kroderu “Pieskāriens”, “Nakts, kad satumsa mēness”, “Ko tur liegties, nav vērts”, “Ziemas pasaka”, “Hamlets”, “Dons Karloss” / Liepājā /, ar režisori M. Ķimeli “Sieviete ārpus mīlestības un nāves” / Valmierā /, “Patiesības rūgtā nasta” / Pērnavā /, ar režisoru V. Maculeviču “Blēzs” / Valmierā /, ar režisoru N. Klētnieku “Spēlēsim Strindbergu”, Ķam no Vulfa kundzes bail”, “Nezinīša un viņa draugu piedzīvojumi” / Liepājā /, ar režisoru H. Laukšteinu “Kjodžas skandāls” / Liepājā /, ar V. Lūriņu “Trīs vīri kurortā”Liepājā un “Lolitas brīnumputns” Amerikā, ar A. Liniņu “Atjautīgā aukle” Liepājā un “Laimes reibonī” Amerikā, ar I. Jaunzemu “Bovarī kundze” mana pēdējā izrāde Liepājas teātrī 1998. gadā. Tomēr jāsaka, ka savas dzīves vienīgo režisoru neesmu sastapis. Tomēr pilnīgi atmetis teātri neesmu. Veiksmīga sadarbība divkārt notika ar Ditu Lūriņu, kad viņa vēl nebija beigusi vidusskolu, “Nakts pārsteigtie” Liepājā un “Sapņotāji”teātrī SKATUVE, kad viņa jau bija Latvijas Kultūras akadēmijas pēdējā kursa studente. Regulāri gleznoju dekorācijas / vārda tiešā nozīmē / Ceļojošajam leļļu teātrim “MASKA”. Kopā ar šo teātri bijām Starptautiskajā leļļu festivālā Lahorē / Pakistānā / 2000. gadā, kur varēja gūt visdažādākos iespaidus par leļļu teātru darbību un veidiem.
Liepājas Pedagoģijas akadēmijā mācu scenogrāfijas pamatus un butaforiju Mākslas un darbmācības katedrā, gan obligātajā, gan izvēles kursā, pēc personīgi izstrādātas programmas.
Vēl ir kāda joma, kur esmu izmēģinājis roku. Tā ir grāmatu grafika. Šajā jomā es nevaru sevi uzskatīt par adeptu, taču sadarbība ar autoriem bija interesanta. Manis noformēta ir iznākusi Liepājas dzejnieces Dzidras Šmites pirmā dzeju izlase “Caurvēju mākoņos” un rakstnieka Edvīna Tauriņa grāmata “Zvīņu katedrāle”. Drīz iznāks Edvīna Tauriņa “Liepājas randiņi”, stāstu krājums arī ar otro nosaukumu “Ķēniņš bez Ķēniņvalsts” manā noformējumā.
Ja vēl skaita, gan privātos, gan kolektīvos plenērus , tad tās ir visas manas radošās aktivitātes. Īpaši aktīvs bija lietuviešu organizētais plenērs “Kailā vasara” 1998. gadā, kur kopā ar māksliniekiem bija arī fotogrāfi. Šajā plenērā uzzīmēju nedaudz vairāk par 50 plikņiem A4 formātā, no kuriem vēlāk tapa 10 gleznas, bet zīmējumi tika izstādīti Zviedrijā / Eskilstūnā /.
2005. gads kļuva par ļoti aktīvu radošās darbības arēnu. Bez Liepājas starptautiskā plenēra „Pilsēta un jūra”, saņēmu ielūgumu uz Hildesheimu Vācijā, kur uzgleznoju piecus portretus un uzzīmēju arī piecus portretus. Tūlīt pēc Vācijas sekoja līdzdalība radošā programmā Indijā no 2005. gada 18.augusta līdz 18. novembrim. Šajā laikā ievērojamu vietu manā darbībā ieņēma rezidences ietvaros piedāvātā programma „Ķermenis, prāts, dvēsele”. Rezidence ir „Global Arts Village”New Delhi, Indijā. Šajā laikā uzgleznoju 27 gleznas: portretus ,dabas iespaidus un citas kompozīcijas, izveidoju divas instalācijas un savācu lielu daudzumu foto arhīva no dažādiem Indijas reģioniem, kā arī rakstīju dienasgrāmatu, kuras izvilkumus daļēji publicēja Liepājas laikraksts „Kurzemes Vārds”. No 2006. gada 17.janvāra līdz 12. februārim Liepājas galerijā „Māja”tika organizēta izstāde „Indijas pieskārieni”, kurā eksponētas 21 glezna, 30 digitālās izdrukas no personīgā foto arhīva, 2 instalācijas, kas ir atkārtojums tām, kuras atstāju Indijā.

---

1960.g.- neveiksmīgs mēģinājums iestāties Mākslas akadēmijā.
1961.g.- uzņemts Mākslas akadēmijas pedagoģiskajā nodaļā.
1963./1964.mācību gadā, ņemot vērā teicamas sekmes, pārcelts uz glezniecības nodaļu.
1966.g.- aprīlī studentam Aldim Kļaviņam Mākslinieku dienām veltītajā izstādē eksponēti divi darbi: „Osta. Diena.” un „Osta. Nakts”.
1967.g.- diploms ar izcilību. Diplomdarbs „Vingrotājas”. Eksponēts Vissavienības mākslas augstskolu diplomdarbu konkursa izstādē Maskavā 1968. g. Pavasarī. Reproducēts žurnālā „Ogoņok” (Огонек) līdz ar īsu rakstu par autoru.
1968.g.- jaunu darbu radīšanas un pirmo panākumu gads patstāvīgās mākslinieka gaitās. Piedalījies septiņās izstādēs Liepājā, Rīgā, Palangā, Talsos, Maskavā.
1969.g.- uzņemts LPSR Mākslinieku savienībā. Trīs darbus – diptihu „Kareivji”, „Mākslinieces Skaidrītes Elksnītes portretu” un „Sarkanos jumtus”- iepirkusi valsts.
Glezniecība – aiz šī vārda slēpjas ilgstošs, pacietīgs, garlaicīgs un netīrs darbs. Šī darba rezultāts šķiet niecīgs – visu izteiksmes līdzekļu saskaņa atbilstoši iecerei. Tad, kad tas panākts, ierodas skatītājs, vērtētājs, kritiķis un runā tik efemerus vārdus kā skaistums, laikmeta pulss, zemteksts, psiholoģiskais dziļums... Bet mākslinieks uzceļ uz molberta vēl vienu baltu taisnstūri un ķeras pie jaunas dzīves radīšanas tukšā klajumā, kā atkārtodams to, ko cilvēks kopš savas pastāvēšanas sākumiem veicis uz zemes...

Mākslas zinātnieks Oļģerts Biete
No nepublicēta raksta „Soļi”1969.gadā

---

Aldis Kļaviņš ir personība, kas iedziļinās filozofiskos vispārinājumos, kas meklē plastisku un koloristisku izteiksmi savām radošajām pārdomām. Tāpēc arī viņa māksla ir vairāk intelektuāla nekā emocionāla, tā vairāk garīgi ierosina nekā tieši parāda.
Šajā ziņā Aldis Kļaviņš ir ļoti līdzīgs daudziem citiem jaunajiem autoriem. Katrs no viņiem radošajā praksē sev mēģina noskaidrot kāda pagātnes mantojuma šodienas vērtību. Mēs cienām jauno Liepājas mākslinieku par viņa drosmi savā jaunradē pārbaudīt tādu glezniecības izteiksmes valodu, kuru līdz šim neesam pietiekoši argumentēti un nopietni analizējuši.
Tomēr galvenais, kas piemīt liepājnieka gleznām, nav ārējā līdzība, nav racionāli uzbūvētajā harmonijas un tektonikas kompozīcijā, nav akcentēti metaforiskajā krāsu laukumu sakārtojumā.
Pats galvenais ir to ideju būtībā, kas atklājas Alda Kļaviņa audeklos.

Mākslas zinātnieks Herberts Dubins
No 1973. gada personālizstādes
Kauņā kataloga priekšvārda

---

Doma par cilvēcības nepietiekamību, brīdinājums neaizrauties ar nesaprātīgu, vienpusīgu sekošanu patērētāju sabiedrības ideāliem, aizmirstot kādēļ tiek ražotas materiālās vērtības, ir pamatā arī Alda Kļaviņa pēdējam 1976. gadā gleznotajam triptiham, ko veido trīs fantastiskas ainavas: „Nepazīstamā planēta”- mākslinieka fantāzijas uzburtais nākotnes ideāls. Tā ir nezināma planēta, uz kuras valda ideāla harmonija. „Ziedošā planēta”- triptiha vidējā daļa – ir modernas pilsētas ziedošās drupas. Ar šo zīmīgo tēlu Aldis Kļaviņš pieskaras dabas saglabāšanas, dabas aizsardzības un nepiesārņošanas problēmai. Neatkarīgi no sižeta fantastiskās čaulas šī glezna aicina: „Pirms tu kaut ko uzcel, padomā, vai tu nesamin kādu puķi, vai tu nedari pāri pēdējai puķei un pēdējam taurenim uz šīs planēts !” Trešā triptiha daļa – „Apgūtā planēta” parāda bezjēdzīgās, nemērķtiecīgās patērētāju sabiedrības gala rezultātu – materiālās un garīgās kultūras bojā eju. Pāri palikuši vairs tikai rūpniecības sārņi. Šis triptihs liecina, ka daba māksliniekam ir neatsverams atbalsts paguruma brīžos. Viņa darbnīca Liepājā atrodas pie pašas jūras, tiklīdz garu pārmāc ikdienas sīkās rūpes, mākslinieks dodas uz pludmali un jūra aizskalo visus sārņus.
Tajā viņš atrod gan mainīgo, gan pastāvīgo.

Mākslas zinātniece Tatjana Suta
No raksta „Kas es esmu?
jaunatnes žurnālā „Liesma”1977.Nr.4